Šodien pieķēru sevi pie domas.
Atkal skrienu.
Ne jau tik ļoti fiziski, kā emocionāli. Pēdējās dienas piefiksēju, kā mājās gaisotne tāda- nu teiksim intensīva.
———
Vakardienas vakarā ar bērniem pirms miega gultā dzērām tēju un sajutu cik svarīga un nozīmīga ir saikne. Kopābūšana. Kontakts. Pabūt klātesošie, sajust vienam otru, aprunāties.
Un apzinājos, ka lielā 1.septembra burbulī es šo biju pazaudējusi.
———
Šorīt, kad jau roka stiepās pie ntajiem pienākumiem pajautāju sev- Vai es varu nosēdēt 15 minūtes mierā? Nedarot neko.
Bija dziedinoši, jau zināju, ka tā būs.
Bet kā ar Tevi?
Vai vari padalīties, varbūt izmēģināt ko Tavs prāts/ ķermenis saka, ja apzināties noliec sevi kontaktā… ar sevi?
🤍 Sirsnībā Linda